Profesionālās ievirzes deju skolu "Benefice" svin 25 gadu jubileju!

Šis ir stāsts par pieaugšanu. Atskatīšanos un atskārsmi, cik tālu esam nonākuši. Benefice savu 25. dzimšanas dienu svinēs 4.maijā, kad Latvija svinēs savu 34. atdzimšanas dienu. Kā esam izauguši? Kas bija jāpiedzīvo?
Divu ķermeņu mijiedarbībā rodas jauna dzīvība, pirmā saskarsme ar ārpasauli, kā izdzīvot skolā, sākt redzēt ar savām acīm, pirmie sapņi, pirmā mīlestība, “pieaugušo dzīve”, kā visu iespēt un ļaut sev dažkārt neiespēt.
Kad esam lieli, stāvam uz savām kājām, kad pasaulei jāpierāda sava būšana, gribam atgādināt savas jau piedzīvotās uzvaras, savu jau noieto ceļu.
Izrādes librets ir radīts, balstoties uz sarunām, aptaujām ar Benefices dejotājiem vecumā no 3 līdz 30 gadiem.

 

PIEDZIMŠANA

Māte iznēsā augli savās miesās, un sākas viņas attiecības ar vēl nezināmo. Visstiprākā un vissāpīgākā mīlestība. Kad mazulis māti ir saplēsis, viņš ir atnācis.
 

IZRĀDĀS, ES NEESMU TĀDA VIENA

Kādam tas ir bērnu dārzs, bet kādam - skola. Kādēļ mani pa dienu aizved no mājām un atstāj ar tādiem kā es? Tomēr ne tādiem pašiem, kāpēc viņš ir tieši tāds, es citāds, bet viņa vēl citādāka?

Taču īstā dzīve notiek pēc skolas, lai dzīvo ballītes līdz 20:00!
 

PARALĒLĀ DZĪVE

Es tagad sarunājos ar Tevi, un Tu par mani jau zini tik daudz. Tu aizvakar un vakar publicēji kaut ko, varbūt varam kopā nofotogrāfēties? Nu, lai ir, ko parādīt! Diez mēs spēsim draudzēties ar acīm un doties piedzīvojumos šajā realitātē? Mans sapnis ir kļūt par labāko dejotāju pasaulē. Bet kā man to sasniegt?
 

ES SAPROTU, KA NESAPROTU

Dažbrīd ir tā, ka neviens mani nesaprot. Pieaugušajiem ir sava garlaicīgā dzīve - viņi ir vistālāk no manis. Draugi it kā ir mani draugi, taču es nevaru piekrist visam, ko viņi dara un domā. Labi, bet ko man darīt, lai mani sadzird? Kā kliegt, kā klusēt? Esmu brīva uz skrituļdēļa ar burbuļtēju rokās, esmu brīva vienatnē. Kaut katra diena būtu kā dzimšanas diena, neviltoti priecīga un īstas draudzības, īstas mīlestības pilna.
 

BEIDZOT DRĪKSTU SĀKT

Jau gadiem sapņoju un zināju, kā dzīvošu, kad būšu liela un būšu prom no vecākiem. Tas tiešām BEIDZOT ir pienācis! Bet pēc mēneša: “Mammu, vari, lūdzu, ieskaitīt 20 eiro? Es kaut kad vēlāk atdošu.”

It kā viss notiek, bet kaut kā pietrūkst. Kas tas par tukšumu, ko viena pati nevaru aizpildīt? Tad negaidīti Tu ieraugi Viņu, un viss- tauriņi, laime un nebijušas sajūtas. Ko vēl vairāk vajag?
 

TAGAD TĀ LĪDZ GALAM?

Kā paspēt būt gudrai, labai, sirsnīgai, pelnošai, daudzsološai, skaistai sievietei, iekšēji un ārēji mierīgai, bet veselīgi nemierīgai un gandarītai?

Vislaimīgāk es jūtos, kad paskatos nakts debesu zvaigznēs jūtu mieru. Haoss pazūd, un tā ir vislabāk.
 

EJAM TĀLĀK

Protams, man ir bail, bet apstāties arī nespēju un negribu. Nāks citas grūtības, citas taisnības, netaisnības, citi cilvēki, bet es augu. Viss būs labi, mammu!